Skaņdarbā “Zibsnīdama izlec saule” (2022), kas jau ar pirmajām taktīm nospriego uzmanību ar roķīgajiem, sinkopētajiem ritmiem, kaleidoskopiskā krāsainībā izgaismojas dažādi Raiņa dzejas tēli, saskaroties ar Saules spēcīgo enerģētiku. Un, lūk, komponista sacītais: “Man ļoti patīk “pirmatskaņojumi", bet daudz mazāk “vienatskaņojumi”, kas dažādu, lielākoties, objektīvu iemeslu dēļ ir itin bieža parādība, proti, kad komponisti uzraksta jaundarbu, atskaņotājmākslinieki iegulda darbu tā iestudēšanā, bet tas izskan tikai vienu reizi. Tādēļ esmu no tiem, kas daiļradē nekautrējas atgriezties pie pēc savām domām veiksmīgi radīta mūzikas materiāla, to pakļaujot visa veida transformācijām instrumentācijā, ritmikā, arī melodijā, formā vai tekstā. Arī šis skaņdarbs “iekrīt” šajā kategorijā – sākotnēji tas ir bijis visai virtuozs skaņdarbs, to pat varētu nosaukt par etīdi vibrafonam, ksilofonam, zvaniņiem kādā no “Dabas koncertzāles” programmām, tad kalpojis kā materiāls kantātē “Ave Sol”, kas rakstīta Rīgas kamerkora “Ave Sol” 50 gadu jubilejas koncertam (jauktajam korim un simfoniskajam orķestrim), tam pievienojot tekstu no Raiņa poēmas “Ave Sol”. Un nu tapusi a cappella versija sieviešu vokālajam ansamblim, saglabājot Raiņa tekstu, kurā saule attēlota varbūt ne tik silta un mīļa kā parasti pierasts, piemēram, latviešu tautasdziesmās, bet atklāta arī saules nosacīti agresīvāka, asāka, kareivīgāka puse.”