Muzikologs Mārtiņš Boiko raksta: “Savu vispilnīgāko un tīrāko izpausmi “dabas izjūta” atrod Ivanovam tik raksturīgajā vokalīzes žanrā. Tādās muzikālajās ainavās kā Migla, Gubu mākoņi, Rudens dziesma, Dzimtenes ainava, Gājputni un citās pilnam atklājas mākslinieka neparastā spēja dzirdēt krāsas un formas, redzēt skaņas, spēja, kuras attīstībā milzīgs ir muzikālā impresionisma ieguldījums, kura sekotājs un skolnieks lielā mērā Ivanovs mūsu priekšā ir savās vokalīzēs, un ne tikai tajās. Taču līdzās impresionistiskajai kolorīta un faktūras izsmalcinātībai šajos kormūzikas darbos gandrīz nemainīgi jaušamas trauslās romantiskās ilgas, kas savu izpausmi gūst minorīgumā, pagājības skumjajā izjūtā, dabas ar-dvēseli-apveltītības izjūtā. Turklāt ne jau atveide vai acumirklība mums ir svarīga Ivanova vokalīzēs! Kad tās dzirdi, īpaši dziļi un saprotami atmirdz Rilkes vārdi: “…vai gan ir kāda ainava, kuras tēli nebūtu pilni stāstījuma par to, kas tos redzējis.””